Rūjienas izstāžu zālei - 20

2012-05-21

Foto

26.maijā plkst.15.00 Rūjienas Izstāžu zālē (Upes ielā 7):

Izstāžu zāles 20 gadu jubilejas atzīmēšana;

Mākslinieces- rūjienietes Dainas Dagnijas darbu izstādes atklāšana.

Daina Dagnija

Dainas Dagnijas darbi nevar nepiesaistīt uzmanību. Varbūt kādam palikusi atmiņā viņa darbu sērija „Sieviete un govs”, kādam citam aci piesaistījušas viņas veidotās košās auduma kolāžas, kas sievietes tēlā ietvēra gadalaikus un dažādas kultūras.

Māksliniece dzimusi Latvijā, Otrā pasaules kara laikā viņa bēgļu gaitās nonākusi ASV un pavadījusi tur mūža lielāko daļu. Taču 2001. gadā viņa atgriezās uz dzīvi dzimtenē, Lieli košo krāsu laukumi, plastiskas līnijas. Kaut kas no Dienvidiem, kaut kas no Austrumiem un tomēr, par spīti argumentiem, ka latviešiem nav tik ekspresīva kolorīta, arī kaut kas latviski silts, spējā savienot krāsas kontrastējoši un tai pat laikā mierīgi līdzāspastāvot, jo līdztekus dinamikai, kas ir šajos darbos, arī miers šķiet ir viena no būtiskākajām lietām mākslinieces pasaulē. Nevis statiska nemainība, bet miers kā saskaņa ar sevi, iekšējs miers, kas ļauj atrasties, iekļauties pasaules procesos. Un vēl tā ir latviešiem tik ciešā nabassaite ar Dabu. Dabu, kas zaļo, kas rodama ūdens dzīlēs un kosmisko kustību, visiem dabiskajiem procesiem. Tik pat labi tās ir saskarsme arī ar citām pasaulēm. Darbs „Rūja” mazliet atgādina latviešu pasakas par lidojošajiem ezeriem, kas meklē vietu un piesaukti nolaižas, zils mākonis, zili ūdeņi un sarkanas debesis zilu putnu pilnas. Tāpat zili sarkanais savijas jāņuguns gleznojumā, kur nu vēl latviskāku un mītiskāku tēmu par šo.

Darbi, ne vien kā impresijas, bet arī kā rūpīgi veidoti šamaniski zīmējumi, kur katrai līnijai ir sava īpaša, rituāla nozīme, kā mandalas, sevis un pasaules sakārtošanai. Sieviete ir mistiķe, vēl jo vairāk, ja viņa ir māksliniece.

Daina Dagnija māksliniecisko izglītību ieguvusi emigrācijā ASV. Daudzie ceļojumi pa pasauli un sevišķi Japānu – Okinavu spēcīgi ietekmējuši mākslinieces daiļradi, koncentrējot un apvienojot sevī dažādu tautu mītiskās domāšanas pieredzi. Mākslinieces gleznieciskajam rokrakstam raksturīga līdzena gleznas virsma, plakans formu modelējums, intensīvas, kāpinātas krāsas, asi figūru kontūrējumi, izmantojot pretkrāsas. Daina Dagnija ļoti dziļi un nopietni izvēlas tēmas, par kurām runāt savos darbos un kuras atklāt savās lielizmēra figuratīvajās kompozīcijās - bēgļi, sievietes vieta sabiedrībā un mītiskie senču tēli.

Informēta, gudra, tomēr neatkarīga, uz savām un savu senču saknēm drosmīgi ejošā, Daina Dagnija rada savas gleznas līdzīgi lūgšanām, katrs viņas otas spēcīgais triepiens ir kā lūgšanas vārds, un lūgšanu adresāts mums ir zināms. Tādēļ, skatoties uz šīm formāta un izjūtas ziņā lielajām gleznām, var apjaust ar tām ļoti nozīmīgu saistību un sākt saprast savas un tautas saknes, tāpat pats savu dziļi eksistenciālo, sakrālo nepieciešamību būt Šeit un Šodien. Tās pieskaras tai stīgai mūsos, ar kuru esam saistīti pie Radītāja.

Daina Dagnija:

“Man liekas, ka cilvēkam māksla ir dabiska rosmība. Vēlāk viņš no mākslas atdalās, bet daudz vairāk gūtu, ja turpinātu ar to dzīvot.”

“Tas, ka izgāju pilnīgi abstraktam posmam cauri, man deva ļoti daudz, jo tā es attīstīju pati savu. Abstraktais, kad es to pilnīgi izpratu, tā ir tīra glezniecības valoda. Un, no tā ieejot figuratīvajā, es jutos ar figūru tik brīva, ka varēju krāsot to zilu, zaļu, vienalga kādu. Vienmēr vēroju visu, kas notiek ar formu, tomēr interesēja mani cilvēciskais, psiholoģiskais. Tas vienmēr bija svarīgākais.”

“Ir daudz nozīmīgu mākslinieku, man svarīgi, ja viņi ir arī radoši mākslinieki. No visām krātuvēm es arvien vairāk redzu – latvieši ir mākslinieku tauta. Bet mūsu tautai nav pietiekama pašapziņa, un to es uzskatu par problēmu. Iespaidošanās ir liela. Redzu ļoti lielus talantus un – it kā kaut kur apturētus.(...) Vajag daudz ko apgūt, vajag glezniecības valodu iegūt par savu, bet – ir jākļūst brīvam, ir jārada.”